Pieminot dzejnieku RAINI 150.gadu jubilejā

Rainis, īstajā vārdā Jānis Krišjānis Pliekšāns, bija latviešu dzejnieks, dramaturgs, tulkotājs, 

teātra darbinieks, sociāldemokrātiskais žurnālists un politiķis. 

Būtiski ietekmēja literārās latviešu valodas attīstību. 

Dzimis: 1865. gada 11. septembris, Dunavas pagasts

Miris: 1929. gada 12. septembris, Majori

Laulātais: Aspazija (prec. 1897. g.–1929. g.)

Lūk, daži interesanti aforismi;

Nezināt - vēl nav dzīvot, zināt - vēl nav darīt, darīt - vēl nav gribēt. Bet zināt un darīt, ko grib, - tas ir dzīvot.

Tūkstots reizes redzu puķi un brīnos atkal par viņas skaistumu; tūkstots reizes redzu ļaužu ļaunsirdību - un brīnos tomēr par viņu.

Nākotnes progress - samērā ar pavairotām prasībām - iespējams tikai darba ražīguma pacelšanā. Kapitālisms cenšas to panākt tik ar tehnikas un darba spaidu palīdzību un nonāk pie katastrofas. Jo šie abi līdzekļi ir mehāniski, tātad pret dzīvību negatīvi un nāvējoši. - Un darba pamats ir ne mehānisks, bet organisks, t. i., dzīvais darba spēks, cilvēks. Bet pacelt šo dzīvo darba spēku kapitālisms nespēj, jo tad viņš nevarētu to izmantot un tā iznīcinātu pats sevi. Še ir kapitālisma traģika.

Katrs karš ir riebīgs un nejēdzīgs. Cēlums ir tikai atsvabināšanās kariem, kad tauta nomet kāda apspiedēja jūgu. Bet tas nav vairs karš, tā ir revolūcija.

Starp evolūciju un revolūciju nav starpības pēc īpašības, bet tikai pēc mēra. Revolūcija ir sastrēgušas evolūcijas jeb attīstības strauja atraise. Kad valdošā šķira ir aprobežota, tad nepieciešama atraise, lai organisma kustība neapstātos.

Kas atjaunojas ik dien', tam nav jāpārcieš krīzes. Jo krīzes ir aizkavētas attīstības izraises.

Galvenais ir nenožēlot sevi, netapt sentimentālam, nepadoties gaušanai. Sentimentalitāte ir pavājināta dzīves enerģija, ir atlaišanās no pašdarbības un paļaušanās uz citu palīgu, vismaz līdzcietību. Jo neprātīgāka ir šī paļaušanās un citu labsirdību, kad taisni gaužas par citu ļaunsirdību. Gaida labu no tā, kas ļauns! Kad pazemināta dzīves enerģija, tad nevar saņemties ne uz darbu, ne arī var skaidri domāt, pazemināta arī domu enerģija. Un, kad tā paļaujas, tad jākrīt. Tā ir īstā krīze arī traģēdijā, krīze iekš paša, jo uzvarēts nav neviens, kas sevi neuzskata par zudušu, par nožēlojumu.

Labu darbu darot, nav bailīgi jālūkojas, ko teiks ļaudis.

Nomet velti zemē sauju kapeiku, tu dabūsi citas; bet nomet velti jel vienu minūti, tu nedabūsi atpakaļ nevienas, nekad.

Laime nav atrodama bezdarbībā un mierā, bet kustībā un centībā.

Mēs žēlojamies, ka viss mainās, nekas nepastāv, uz neko nevar palaisties! Bet, vai tad nebūtu vairāk iemesla žēloties, ja tiešām nekas nemainītos, viss pastāvētu un mēs zinātu un varētu paļauties, ka tas pastāvēs? Vai tad nebūtu beigta visa kustība un darbība? Vai nebūtu apnicība? Un beigās vai tā nebūtu nāve? Un no nāves un nekustības sastinguma mēs taču visvairāk baidāmies? Vai te nav pārpratums? Domu neskaidrība? Varbūt mēs vēlamies abus reizē: kustība un nekustība?

Nāks laiks, kad cilvēks nenicinās ne citu, ne sevi. Tad tik būs pagājis kustoniskais mets un cilvēki taps par cilvēci. Tad dalīsim vēsturi divās daļās un sāksim īstos jaunos laikus.

/mājas lapas autora piezīme- Apbrīnojami, bet tas viss ir aktuāls vēl joprojām!!! Visu cieņu!/