Šī laika zelta atslēdziņa, kas nes brīnumu – ieskatīšanās sevī, savā pašpasaulē. Beidzies apkārtējās pasaules un notikumu kritizēšanas laiks. Pienācis laiks ieskatīties sevī. Dziļi, dziļi. Tas ir sākums un pirmais solis. Patiesības par sevi ieraudzīšana. Saulgriežu laiks tam ir izcili piemērots! Vasarā, pavasarī, rudenī tam nav vaļas... Jāskrien, jādara un jāveic citi uzdevumi. Tad virmo citas enerģijas. Ziemas saulgrieži ir attīrīšanās un apzināšanās laiks.
Šajā gada posmā vislabāk veicas "kontaktu dibināšana" ar augstākajiem spēkiem. Šis ir laiks, kad sevī ielaist dievišķo (Visuma, Avota, Sākuma, Augstākā Es, Augstākā Saprāta un Augstākās gaismas) dzirksti, kārtību un harmoniju.
Esot iekšējā saskaņā un līdzsvarā, varam izsapņot, sajust un ar sirdi izplānot nākamo gadu un turpmāko dzīvi.
Līdzīgi kā Saule trīs īsākās dienas "notur" vienā garumā, senāk ļaudis saulgriežu laikā atturējās no ikdienas darbiem un ielūkojās sevī. Zinot dabas harmonizējošo spēku, senči uzturējās dabā. Varbūt dāvanu gādāšanas spriedzi šogad aizstāt ar pastaigu mežā, uzkāpšanu svētkalnā vai Ūdens mātes klātbūtnes izjušanu? Varbūt, ka pienācis laiks puzuru veidošanai un ezera krastmalā jānoskata niedres?
Šis laiks ir Dieva likts, nolūkā cilvēkam atkal savienoties ar Zemes un Visuma enerģijām. Tas dod spēku un izpratni visam nākamajam posmam. Dod viedumu, kā ko darīt. Nu tad sākam!
Pār šo laiku izteikti valda augstākās enerģijas. Dieva dziesmas un dainas visskaistāk skan tieši šajā laikā. Ausekļa zīme nes gaismu, Laimas zīmes – laimi un svētību. Šajās dienās balti faktiski neko neēda, izpildīja daudzus un dažādus rituālus, kas saistīti gan ar dedzināšanu, gan laistīšanu (tie ir ūdens rituāli), gan sevis šķīstīšanu.
Trejas dienas – 21., 22., 23. decembrī – senie balti nestrādāja. Pirmo dienu sevi šķīstīja. Otrajā dienā izmēza māju un laidarus, sāka pušķošanas darbus, cepa maizi, raušus, kūla sviestu – gatavojās vakarēt. Trešajā dienā godināja svētkoku – egli.
Pagriežamies gaismas virzienā:
Kam tie zirgi, kam tie rati,
Pie Dieviņa namdurvīm?
Dieva zirgi, Dieva rati,
Gaid' Saulīti iesēdam.
Dievišķās enerģijas laiks:
Sudrabiņa lietiņš lija
Ziemassvētku vakarā
Visi sīki žagariņi
Sudrabiņu vizināja.
Svētkus svētīja 3–4 dienas:
Gari nāca, drīz aizgāja
Tie bagāti Ziemassvētki:
Trīs dieniņas, trīs naksniņas
Iet pa kalnu dziedādami.
Gatavošanās
Ziemassvētki sākās ar iekšēju sagatavošanos, izvērtēšanu, pārdomām, tā sevī vairojot iekšējo Gaismu un sirds siltumu. Tad sejā atplaukst smaids, skatiens kļūst gaišs un runājam jauku valodu.
Ziemassvētki naudu skaita
Ledus kalna galiņā;
Es gribēju klātu tikt
Ar nekaltu kumeliņu.
Ja "tulkojam" dainu – Ziemassvētki izvētī padarīto grūti aizsniedzamā vietā (tātad objektīvs vērtējums), jo nopietni jāsagatavojas svētkiem un Saules atnākšanai.
Jau laikus tiek noskatītas niedres un salmi, krātas spalvas un dzīparu gali, kas noderēs puzuru gatavošanā. Pati gatavošana patiesībā ir skaista un radoša meditācija. Tā ir attīrīšanās un enerģiju iekustināšana, tā ir sagaidāmais prieks par Saules un Gaismas atgriešanos.
Gatavošanās laiks ietver arī apzināšanos par visu saņemto un pateicību aizvadītajam gadam. Kāpēc gan vēlreiz nedaudzināt visu paveikto un neslavēt druvu auglību? Jo vairāk daudzinām saņemto, jo vairāk Visums dod! Visums redz, ka tajā mājā novērtē doto, un priecīgs dod vēl vairāk! Tieši tāpat taču dara arī cilvēks, vai ne? Tāpēc mūsu senči veica dažādas pateicības izdarības, lai nodrošinātu auglīgu un pārtikušu arī nākamo gadu.
Pūti, pūti, Ziemelīti,
Ziemassvētku vakarā,
Klētī pūti rudzus, miežus,
Stallī bērus kumeliņus.
***
Pūti, pūti, Ziemelīti,
Ziemassvētku vakariņu:
Pūt laukā ienaidiņu
No maliņu maliņām.
Gatavošanās laiku caurstrāvo gaišais prieks par Gaismas un Saulītes atnākšanu – tāpēc dziedāja dziesmas par Sauli, Saules meitu, Dieva dēliem. Visapkārt ap sevi novieto un dzīvo Saules zīmītēs!
Dieva dēli, Saules meita
Rotaļām spēlējās,
Rotaļām spēlējās
Pa rociņu rociņām.
Atskatot iepriekšējo un ieskatot nākamo, mūsu priekšteči vēlēja viens otram turību un pārticību, bagātību un pārpilnību, ar labiem vārdiem un domām svētīja cits citu.
Es savam ciemiņam
Mūžam labu vien vēlēju:
Lai iet meitas dziedādamas,
Kumeliņi dancodami.
***
Zied pupas, zied zirņi
Sudraba ziedus;
Zied nama māmiņa
Ar zelta ziedis.
Un, lai ieskatītos nākotnē, tad arī zīlēja...
Ap Ziemassvētku laiku beidzas mīklu minēšana un pasaku stāstīšana – jo diena stiepjas garāka, jo garāka augot arī mēle!
Ziemassvētku priekšvakars
Jau no Mārtiņiem sākas bluķa vilkšana. Bet īstā kulminācija ir Ziemassvētku priekšvakarā. To tad arī sauc par bluķa vakaru, kūķu vakaru.
Vienā no senajām liecībām (1636. gads, Einhorns) rakstīts: "Cik no viņu elku dievību atliekām var saprast, ka viņi bezkaunīgiem dieviem kalpojuši un arī tiem nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus svinējuši. Un mūsu Kristus naktī, kā arī vakaru pirms tam, viņiem ir bezkaunīgi svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkšanu un kliegšanu, kad tie no vienas mājas uz otru ar negantu kliegšanu apkārt iet, pie tam viņi Kristus vakaru savā vidū citādi nesauc kā par deju vakaru, jo viņi šo vakaru un visu nakti ar dejošanu, dziedāšanu un lēkšanu pavada. Šis pats vakars tiek arī par bluķa vakaru saukts, jo viņi tad ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā savu prieku parāda."
Bluķis simbolizē pabeigtus vecā gada pūliņus un darbus, attīrīšanos, atbrīvošanos no vecā. Bluķis atvieglo Saulītes atnākšanu, atbrīvo vietu jaunajam, tīrajam un skaistajam.
Tāpēc ēda zirņus, pupas – tie apaļi kā Saulīte un dīgtspējīgi, jaunās dzīves simboli. Ēda arī kūķi/koču no grūstiem miežiem. Labklājības nodrošināšanai un svētībai mēdza atstāt pilnu galdu ar ēdieniem un dzērieniem pa nakti – lai tur mielotos veļu valstī aizgājušie.
Paši Ziemassvētki

Pirtī ejamais laiks un auguma attīrīšana.

Pirmajā Ziemassvētku dienā šķīstīja augumu, Dvēseli un Garu – neēda, dzēra tikai tīravota ūdeni vai deviņu zālīšu tējas, turējās vienatnē. Tā bija diena, kad cilvēks dziļi ieskatījās sevī, lai varētu nākamo gadu labāk dzīvot. Pirtī ņēma skujkoku slotiņas – priežu, kadiķu, egļu – un šķīstīja sevi skuju vannās.
Mājvietu attīrīja ar kadiķa kociņu vai zariņu. Ēda kadiķogas.
Sauli 22. decembrī sagaidīja ar rituālu uguni, kurā vienu virs otra lika skuju koku zaru, lapu koku zaru, ziedu un smilgu slotiņu.
Šādi ir Ziemas saulgriežu maģiskie vārdi:
Šķērsu dienu Saule tek(a),
Pašķērsām(i) Mēnestiņš.
Sen dzirdēju, nu redzēju,
Dievam grezn(i)s kumeliņš.
No segliem(i) Saule lēca,
Caur iemauktu Mēnestiņš.
Pavadiņa galiņā(i)
Uzlec rīta Auseklīt's.
Attecēja Dieva zirgi
Neēduši, nedzēruš'.
Pabaroju Dieva zirgus
Sarkanbalta āboliņ',
Padzirdīju Dieva zirgus
Rasā vākta ūdentiņ'.
Nu varēja Dieva zirgi
Vilkt(i) dienas vezumiņ'.
Šķērsu dienu Saule teka,
Pašķērsām(i) Mēnestiņš.
Kad esam attīrījuši sevi, kad esam attīrījuši savu namu, tad sēžamies pie galda un mielojamies. Priecājamies.
Un jāēd esot deviņas reizes! Tad nākamais gads būs pārticis. Jāēd pēc iespējas viss, kas apaļš. Protams, tie ir zirņi, pupas, āboli, cepti kāļi, kāposti, biezpiens ar sīpoliem, ābolkūkas. Mūsdienās laikam neiztikt bez piparkūkām un dienvidzemju mandarīniem.
Ziemassvētki sabraukuši
Rakstītām kamanām;
Zirņi, pupas rācenīši
Ziemassvētku kamanās.
***
Izcepu kukuli
Četriem stūriem:
Tas bija ķekatu
Mielastiņš.
Un paši ejam maskoties un gaidām ķekatiņas savās mājās. Atrodam laiku dziedāšanai, dancošanai, iešanai rotaļas. Te rotaļojam ar Vilku un Kazu, izdejojam "Danco, lāci".
Pasadziedi, bāleliņ,
Ar savām māsiņām:
Ir bitīte padziedāja
Ziemassvētku vakarā.
Ziemassvētku dziesmās daudz dažādu brīnumvārdu, kas patiesībā ir spēka vārdi: kaladū, koladō, koļedō, olilō, duidō, tōtari, kōlandō, judabrū, kūčo, toldarā. Kaļedu lietuviešu valodā ir saulgriežu laba vēlējums.
Ziemassvētku trešajā dienā godināja egli. Egle baltu sentautām laiku laikos ir bijusi svētkoks (Laimas koks, slota, skujiņa). Egle mums ir cilšu māmuliņa, bārenīšu sargātāja, asaru glabātāja, ciešanu uzklausītāja, Dvēseles un Gara atvieglotāja. Tāpēc eglīti nenesa iekšā, bet rotāja un godāja ārā.
Lai balti un skaisti, mierīgi un dziļi, jautri un piepildīti svētki!