Imantam Ziedonim
Aiziet Ziedonis, arī uz Debesīm ziedēt,
kur tik liels tur varēs likties?
Pilnas Debesis ar Viņa dzeju
un arī kā lietus – tā līst uz leju,
pa Zemi, pa zālīti iet un kā Viņa bizmārīte,
pa zāles stiebru rāpjas debesīs!
Grūti aptvert, ka Viņš ir ceļā,
ka starp Zemi un Debesīm mīt!
Man sajūta tāda, ka Viņš it visur ir,
ik brīdi mūsu sirdīs to var ieraudzīt!
Gadu desmitiem par mūsu jautājumiem svarīgiem
Viņš ir rakstījis, kā gaišreģis īsts,
problēmu saknē jau redzējis, Sevi Pasaulē un Pasauli Sevī!
Jau pirms vairāk kā četrdesmit gadiem
Dziesmiņā par dzīvošanu, Viņš raksta:
„Šitā, brāļi, dzīvodami,
mēs kapā aiziesim.
Viens bērniņis, retam – divi,
Rets vīriņis, kam pa trim”.
Jau divas paaudzes ar Viņa Svētību
varēja ražīgi izaugt!
Ar Viņa Mīlestības dzeju ļaudis cits citu dzird
un atrod ceļu uz otra sirdi!
Viņš kā Bezgalīgās, Dievišķās Mīlestības
Mūžam zaļš koks ieaudzis
ar saknēm Zemē un galotni Debesīs!
Caur Viņu mūsos
Zemes un Debesu lietas, viss Visums ir savienots!
Viņš Mīlestības Dzejnieks
mūsu sirdīs un dvēselēs!
Vislielāko Paldies Viņam sakām,
lai to dzird uz Zemes un Debesīs!
1.03.2013 / Benedikta Mežale/
Daba raud
Daba tomēr raud dzidrām lietus lāsēm uz loga rūts!
Un vējš arī nav mierā un vārna gaisā plīvo,
parādot, ka var arī pret vēju!
Nu jau pat sniega vētra trako,
modinot tos, kas patiesību
šai dzīvē nesaredz, kas vēl guļ,
nu cik tad ilgi to var!
Ziedonis jau gadu desmitiem
par dzīves patiesības būtību cīnās!
Vai beidzot mēs modīsimies?
No jauna atkal Viņa darbus pārlasīsim
un caur dvēselēm, sirdīm izlaidīsim!
Katrs koks to sevī šobrīd izdzīvo,
pat caur savu koka miesu uztver
un nekas šajā Pasaulē nav mazs,
ja tam ir dzīves attieksme Pašam!
Daba trako un raud ar ziemas sniega asarām
vējā ļoti asām!
1.03.2013 / Benedikta Mežale/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Piezīme. Tikai šī emuāra dalībnieks var publicēt komentārus.